Olitai bija ap trīsdesmit gadu, viņa strādāja par grāmatvedi. Mierīga un saprātīga sieviete, kura mīlēja klusumu un kārtību. Viņa izgāja par sievu pie Aivara, puiša, kurš šķita tīri neko, strādīgs
Viņi dzīvoja viņa vecāku trīs istabu dzīvoklī. Vienā no istabām kopā ar viņiem dzīvoja Aivara māte, Valija. Viņa bija vientuļa sieviete ar plānām, vienmēr nedaudz sakniebtām lūpām un skatienu, kurš, šķita, redzēja visu. Viņa cieta no bezmiega. Un, kā izrādījās, rada tam visai savdabīgu pielietojumu. Pirmo reizi tas notika mēnesi pēc kāzām. Olita caur snaudu sajuta, kā guļamistabas durvis klusi iečīkstējās.
Spraugā ieliecās gaisma no koridora, un uz tās fona parādījās siluets. Viņa izlikās guļam. Valija kā spoks ieslīdēja istabā, piegāja pie gultas, kur gulēja Aivars. Piesēda uz malas un uzmanīgi papurināja viņu aiz pleca.
— Aivariņ, — viņa pačukstēja balsī, kas bija pilna noslēpumainības un ciešanu.
— Tu guli?
Aivars stenēdams atvēra acis.
— Mamm? Kas noticis?
— Nekas, dēliņ. Nenāk miegs. Vai drīkst tevi ko pajautāt?
Negaidot atbildi, viņa iekārtojās ērtāk un sāka savu nakts monologu. Par kaimiņiem, par vasarnīcu, par dārzu. Viņas čuksti bija skaļi, uzstājīgi, tie piepildīja visu istabu. Aivars kaut ko murmināja, bet nedzina viņu prom. Olita gulēja nekustīgi, klausoties šo dīvaino duetu – vīramātes čukstus un vīra miegaino murmināšanu. Stundu. Pēc tam vēl pusstundu. Tad Valija, it kā būtu paēdusi, aizgāja, atstājot aiz sevis smagu iztraucēta miera šleifi. No rīta Olita mēģināja aprunāties.
— Aivar, tas taču nav normāli. Tava māte nāk pie mums naktī. Es neizguļos.
— Viņa nevar aizmigt, — Aivars atmeta ar roku, vārot kafiju. — Viņai vienkārši vajag parunāties. Viņa ir viena. Pacieties. Sakrāsim pirmajai iemaksai un pārvāksimies.
Bet “nākšanas” atkārtojās katru nakti. Reizēm katru otro nakti. Rituāls bija viens: durvju čīkstoņa, šļūcoši soļi līdz gultas malai pie dēla un – klusa, bezgalīga vārdu plūsma. Olitu viņa nepamanīja. It kā viņa, guļoša divu soļu attālumā, neeksistētu. Tas bija pats pazemojošākais – būt neredzamai savā guļamistabā. Olita sāka iemigt darbā. Cipari atskaitēs dejoja acu priekšā. Priekšnieks izteica piezīmes. Nervi bija uzvilkti kā stīgas.
Kāda nakts izvērtās īpaši smaga. Valija, apsēdusies, nopūtās un, paglaudījusi Aivara roku, sāka jaunu tēmu.
— Aivariņ, es te skatos uz jūsu dzīvi… un uztraucos. Olita mums tāda… auksta. Par tevi nerūpējas. Zupa vakar bija pārsālīta. Un skatās kaut kā… nemīlīgi. Viņa tevi nenovērtē, dēliņ. Ne tā kā…
Olita gulēja aizvērtām acīm, un katrs vīramātes čuksts dūrās. Viņa gaidīja, ka Aivars kaut ko pateiks. Kaut vārdu. Aizstāvēs. Bet viņš klusēja. Tikai reizēm iestenējās: “Mamm, nu…” Šis klusums bija skaļāks par jebkuru saucienu. Tā bija piekrišana. No rīta Olita ar lokiem zem acīm devās pretī:
— Aivar. Laiks uzlikt durvīm slēdzeni. Vienkāršu āķīti no iekšpuses.
Viņš grozīja galvu.
— Tu laikam joko? Viņa taču apvainosies.
— Bet vai es, tavuprāt, neesmu apvainojusies? — viņas balss pārgāja aizsmakušā čukstā. — Es vairs nevaru. Vai nu slēdzene, vai arī…
Viņa nepabeidza, bet Aivars, ieraudzījis viņas seju, padāvās. Slēdzeni uzlika. Vienkāršu dzelzs āķīti. Naktī atskanēja klauvējiens. Sākumā kluss, pēc tam uzstājīgs.
— Aivariņ? Atver. Kāpēc durvis ir ciet?
Aivars grozījās, neatbildot.
— Aivariņ! — Valijas balss kļuva skaļāka. — Vai jūs ko, aizslēdzāties no manis? Kā no kāda suņa? Es taču esmu māte.
Aivars neizturēja. Uzlēca no gultas, ar troksni norāva trauslo āķīti. Durvis atvērās, un uz sliekšņa koridora lampas gaismā stāvēja viņa māte naktskreklā ar aizvainojumā sagrozītu seju. Viņa ienāca, neskatoties uz Olitu, apsēdās iepriekšējā vietā un sāka klusi stāstīt un čīkstēt par savu vientulību, par melno nepateicību. Aivars sēdēja, nokāris galvu, un glaudīja viņai muguru. Slēdzene noturējās vienu nakti.
Kulminācija bija klusa un tādēļ vēl briesmīgāka
Pagāja dažas naktis pēc stāsta ar slēdzeni. Olita, izmocīta, ieslīga smagā, bet jūtīgā miegā. Un pēkšņi viņu uzmodināja dīvaina sajūta. Kāds glaudīja viņas matus. Lēni, gandrīz maigi. Viņa atvēra acis. Pār viņu pustumsā bija noliekusies Valijas figūra. Vecās sievietes acis spīdēja tumsā. Viņa vadīja aukstos pirkstus pa vedeklas matiem un čukstēja, vēršoties vai nu pie viņas, vai tukšumā:
— Cik gan tu esi līdzīga Lindiņai… Tā arī gribēja man atņemt dēlu… Atņemt…
Lindiņa. Aivara pirmā sieva, kuru mājās nepieminēja. Aukstas domas, asas un bezdibenīgas, caurstrāvoja Olitu. Viņa iesaucās, atrāvās nost, atdurot galvu pret gultas atzvelti. Tas beidzot uzmodināja Aivaru. Viņš ieslēdza gaismu un ieraudzīja: māti, sastingusi pie viņu gultas ar tukšu skatienu, un sievu, piespiedušos pie sienas, ar plaši atvērtām, bailēm pilnām acīm.
— Mamma, ko tu dari? — viņa balss aizlūza.
— Es? Nekas, — Valija attapās, viņas seja atkal kļuva parasta, aizvainota. — Vienkārši sakārtoju segu. Guliet, guliet.
No rīta Aivars mēģināja, kā vienmēr, visu nogludināt.
— Olit, viņa negribēja neko sliktu… Viņai galvā… Viņa vienkārši sajauca.
Olita klausījās viņā, stāvot pie plīts. Tad izslēdza tējkannu. Pagriezās pret viņu.
— Tev ir taisnība, — viņa klusi pateica. — Slēdzenes — tas ir nežēlīgi.
Viņa iegāja guļamistabā. Pēc pusstundas iznesa no turienes koferi. Aivars skatījās, kā viņa metodiski un klusējot kārto tajā savas drēbes, grāmatas, dokumentus.
— Ko tu dari?
— Tev ir taisnība, — viņa atkārtoja, neskatoties uz viņu. — Nedrīkst aizslēgties no tavas mātes. Tas ir necilvēcīgi. Tāpēc mēs rīkosimies citādi. Es šodien pārvācos uz īrētu dzīvokli. Pie velna to iemaksu.
Aivars palika kā stabs.
— Kā… pārvācies? Vai tu ko, mūs pamet?
Viņa beidzot paskatījās viņam tieši acīs. Viņas skatiens bija skaidrs un nepiekāpīgs.
— Es nevienu nepametu. Es glābju sevi. Tu vari palikt šeit. Ar savām nakts sarunām. Ar savu māti, kura kārto man segu un salīdzina ar tavām iepriekšējām sievietēm. Izvēle ir tava, Aivar. Bet savējo es esmu izdarījusi.
Viņa paņēma koferi un devās pie durvīm. Tajā brīdī Valija iznāca no savas istabas. Ieraudzījusi koferi, viņa noelsās.
— Kur tad tu dosies? Kas tā par izrādi?
Olita pat nepaskatījās uz viņu. Viņa skatījās uz vīru. Viņš stāvēja sagrauts, skatoties te uz māti, te uz sievu pie sliekšņa. Viņa sejā notika izvēle. Izvēle starp pienākumu, kas viņā tika iedzīts kopš bērnības, un pēkšņi atklājušos patiesību par murgu, kurā viņš bija licis dzīvot tuvam cilvēkam. Patiesība izrādījās stiprāka.
Viņš klusi pamāja. Iegāja guļamistabā. Pēc desmit minūtēm iznāca ar steigā piekrāmētu mugursomu.
— Mamma, mēs pārvācamies. Tev vienai būs mierīgāk.
Valija sāka vaimanāt, sāka ķert viņu aiz rokām, teikt par nodevību. Bet Aivars pirmo reizi mūžā nepadevās viņas balsij. Viņš vienkārši atbrīvoja roku, paņēma sievas otro koferi un izgāja viņai pakaļ. Viņu aizbraukšana tajā miglainajā rudens dienā bija labākais arguments. Ne konflikti, ne mēģinājumi kaut ko izskaidrot. Vienkārši rīcība. Skaidra, apņēmīga, novelkot robežas tur, kur vārdi izrādījās bezspēcīgi.
